Jau 30 gadus man ir Īru terjeri un es nodarbojos ar tiem. Viņi ir ar mani visu laiku un ir manas dzīves nozīmīgā daļa. 26 gados bija izaudzēti 24 metieni, mūsu mājās dzīvo septītā manu suņu paaudze. Mans mērķis kopš 1979. gada bija izvest savu līniju, kura mani pavada visas manas dzīves garumā, un censties izveidot tipiskus RUFUS suņus. Mans skatījums uz standartu materializējās, bet mani suņi – viegli atpazīstami. Es audzēju tik veselīgus un ar labu temperamentu apveltītus suņus, cik tas ir iespējams, tomēr neaizmirstu arī par standartu. 

Vēlos atzīties, ka par savu mīļoto šķirni līdz 1991 gadam es pat nenojautu. Pirmā iepazīšanās ar to bija visai negaidīta. Vienā no grāmatu veikaliem manu uzmanību piesaistīja Gaļinas Georgjevnas Zjablovas grāmata “Par suņiem un kaķiem vienā grāmatā” (“Собаки и кошки в одной обложке”). Autors ar neizmērojamu mīlestību aprakstīja dažādus notikumus, kas notika ar viņas Īru terjeriem Snukki un Lakki. Man bija ļoti interesanti lasīt par šiem terjeriem. 

Visu mūžu man ir saistījuši "bārdaiņi". Tāpat kā daudziem maniem vienaudžiem patika skatīties "Elektronika piedzīvojumi", kurā viens no lomas atveidotājiem bija erdelterjers Ressi. 1993.gadā sev no Minskas atvedu vienu no šīs šķirnes pārstāvjiem. "Īri" man parādījās mazliet vēlāk - tādi paši "bārdaini", bet mazliet mazāki augumā, tomēr, manā skatījumā, daudz attapīgāki (lai gan mīlestība pret erdelterjeriem vēl joprojām nav zudusi un ceru kādreiz kļūt par viena tāda izstāžu suņa saimnieci). Īru terjerus es iemīlēju to mūžīgā optimisma, nesavtīgās uzticības (no pieredzes - ne visiem saimniekiem ir iespējas to uzzināt, pie tam - to pašu vainas dēļ) un pastāvīgas gatavības aizstāvēt saimnieku. Viņi man patīk ar savu uzturēšanas vieglumu, visai vieglu spalvas kopšanu un labu veselību. Ar savu pirmo un vēl joprojām mani priecējošo "īrieti" viņas 12,5 gados pie veterinārā ārsta esmu griezusies tikai vienu reizi - kad viņa sagrieza ķepu, kuru nācās šūt.

Mans rudais draugs pie manis nokļuva visai brīnumainā veidā - četrus gadus atpakaļ, kad mūsu taksis bija pavisam novecojis un ārsti viņai prognozēja pēdējos dzīves mēnešus. Mūs pārņēma bailes, ka paliksim bez suņa un nolēmām, negaidot, pirms tās pazaudēšanas, paņemt otru. Es un mans vīrs nebijām izteikti kādas šķirnes piekritēji, tomēr kopš bērnības mūsu mīluļi bija suņi līdzīgi Fiļai no "Ar labu nakti, mazuļi". Erdelterjeru šķirne pilnībā atbilda šim tēlam, tādēļ tā arī kļuva par mūsu izvēli. Kā arī nolēmām, lai arī kāds vārds tam nebūtu rakstīts dokumentos, mēs noteikti mūsu draugu nosauksim par Braidu - skanīgi, cēli un izteiksmīgi. Kad viss bija izlemts, man rokās nonāca grāmata par Īru terjeriem - šķirni, par kur es tad vēl nekā nezināju. Es rūpīgi to pāršķirstīju un manu acu priekšā atkal atdzima īsta suņa tēls no manas bērnības.

Pirmo reizi īru terjeru ieraudzīju suņu izstādē un “iekrita sirdī”. Kad meklēju sev suni, apdomāju dažādas šķirnes, bet kaut kā īsti nebija tas, ko vajag. It kā viss atbilst, tikai mazas dzirkstelītes nav. Un tad pēkšņi sludinājums – pārdod īru terjera kucēnus! Tepat Latvijā! Zvanīju, sarunāju, braucu skatīties, katru nedēļu pie sava kucēna ciemos – viss kā vienā elpas vilcienā. Tagad tas ir mans “lielais” suns Rado. Otrs ‘mazais”, kas faktiski jau ir mazliet lielāks par vecāko izaudzis – Aidans, tika atvests vēlāk no Vācijas.

2007.gada ziemā nomira mūsu mīlule - sniegbaltā skaistule, kaukāziešu aitu suns Rakšha. Viņa bija 10 gadus veca. Dzīvoklis kļuva neparasti tukšs, mēs skumām, skuma arī mūsu viņas draudzenīte – aziāte Džesija. Tad mēs nolēmām paņemt citu suni un nosakot prasības šķirnei, kurām tam jāatbilst, mēs nolēmām, ka tas būs īru terjers. Telefona zvani, elektroniskās vēstules - un tad vīrs brauc uz Samāru, lai sagaidītu kucēnu no Magņitogorskas, kuru man uzdāvināja māsa. Tā mūsu mājās parādījās pusotru mēnesī vecā Ronija (pilnais vārds – Rendevu In Night).