Vēlos atzīties, ka par savu mīļoto šķirni līdz 1991 gadam es pat nenojautu. Pirmā iepazīšanās ar to bija visai negaidīta. Vienā no grāmatu veikaliem manu uzmanību piesaistīja Gaļinas Georgjevnas Zjablovas grāmata “Par suņiem un kaķiem vienā grāmatā” (“Собаки и кошки в одной обложке”). Autors ar neizmērojamu mīlestību aprakstīja dažādus notikumus, kas notika ar viņas Īru terjeriem Snukki un Lakki. Man bija ļoti interesanti lasīt par šiem terjeriem. 

Situācija izvērsās tā, ka Gaļina Georgjevna izrādījās manas mammas draudzenes paziņa. Pēc mūs iepazīšanās es oficiāli paziņoju, ka man būs tikai Īru terjeri. Noklausoties manas mātes brīdinājumus par to, ka mājās suns parādīsies tikai “pār viņas līķi”, kad es apprecēšos un dzīvošu atsevišķi, es varēšu turēt kaut ziloni un tā vairs nebūs viņas problēma, bet gan mana nākamā vīra problēma, es pamazām sāku apkopot mani interesējošo informāciju par Īru terjeriem.

Apprecoties un aizbraucot no mātes, ar vīra palīdzību mūsu ģimenē parādījās pirmais Īru terjers – Vuppi Love Starki of Kinship. Viņai bija divi lieli plusi: ļoti asa, skaista spalva un standarta augums. Ir maz to, kas zina, cik spēka un nervu bija patērēts viņas audzināšanai, apmācībai un sagatavošanai izstādēm. Līdz gada vecumam, katru dienu, atgriežoties mājās no pastaigas ar dēlu vai veikala, mūs sagaidīja pārsteigumi. Mans dzīvoklis pa šo laiku bija pārvērsts par īstu kara lauku, par dzīvokli pēc gaisa apšaudes, par telpu pēc laupīšanas un tā var uzskaitīt bez apstājas, t.i. vienalga ko, tikai ne dzīvošanai piemērotu telpu. Šie grautiņi mirklī pārtraucās tikko Vuppi palika viens gads. Mēs sākām ar viņu apmeklēt izstādes, kuras viņai ļoti patika. Šajā ziņā man ļoti paveicās, viņai ļoti patika izrādīties. Vuppi augšanas procesā aizvien redzamāki kļuva viņas trūkumi, pie kuriem man nācās piestrādāt. Mūsu pūles nepalika nepamanītas: 1998.gada izstādē “Baltās Naktis” zem Beļģu tiesneša, mana Vuppi saņēma САСIB titulu un Labākās kuces titulu. Tā bija mūsu uzvara. Vuppīte nodzīvoja mūsu ģimenē līdz 11 gadu vecumam un nomira no vēža.

Nesagaidot kucēnus no Vuppi, es iegādājos savu otro Īru terjeru – Zolotje Serdce Heppigold. Ar viņu tās augšanas un attīstības procesā bija savas problēmas, bet visas Vuppi augšanas procesā iegūtās zināšanas un pieredze izrādījās nepiemērotas. Tie bija pilnīgi dažādi suņi gan pēc to temperamenta, gan eksterjera. Man atkal nācās mācīties trimmēt, apgūstot jaunās līnijas, kuras akcentētu manas Heppi skaistumu. Heppijas parādīšanās ar sevi piesaistīja arī jaunus draugus: Ļena Ževņirovič no Kandalakšas – mūsu tantes Zolotoe Serdce Meddi saimniece; Ira Strašnova no Maskavas – Ajaksa saimniece; Ļena Remņeva – Judžina saimniece un daudzus citus, kuru uzskaitīšana aizņemtu milzīgu lapu skaitu. Noslēdzot Krievijas Čempiona titulu, es un Heppi sākām censties iekarot vēl vienu virsotni – Starptautisko izstādi Somijā. Pateicoties manu draugu atbalstam, pašas centieniem un mana vīra skeptiskumam mēs devāmies pēc novērtējuma “teicami” (uz vairāk es pat nevarēju cerēt). Iekarojot virsotni “Somijas Čempions”, CACIB un Labākā kuce, es pierādīju savam vīram - skeptiķim, ka Heppi ir labs suns un sāku apdomāt par kucēnu.

“Labāk simts draugu, nekā simts rubļu” - un tā ir taisnība. Zinot manu lielo mīlestību pret angļu audzētavu “Tubereza”, Jeļena Aleksandrovna atrada manai skaistulei vīru Polijā, audzētavā “od Fafik”, īpašnieks Miloš Rutkevič. Tieši šajā mazpazīstamajā audzētavā dzīvo suns vārdā Tubereza Poliš Peddi, kuru Miloš dažus gadus atpakaļ atveda no Anglijas. Un kā jūs sapratāt, tieši Polijas virzienā es vērsu savu skatienu. Mēs sarakstījāmies ar Milošu, es savācu ne mazu naudas summu un aizbraucu ar Heppi iekarot Miloša un Annas sirdis. Pats galvenais - Tubereza Poliš Peddi sirdi. Pēc lieliski pavadītas nedēļa Polijā pie jaukiem cilvēkiem, mēs atgriezāmies mājās. Noteiktajā laikā saules gaismu ieraudzīja ilgi gaidītie mazuļi. Tagad sākās brīdinājumu izvirdums no mana karsti mīlētā vīra puses par to, ka trešais suns mājās parādīsies tikai pāri viņa līķi. Tomēr ignorējot to, mūsu ģimenē ienāca Vonton Golden Heppines, kas ir kārtējā Heppines uzvara.

Vonton – cienīga savas mātes un tēva meita. Neskatoties uz to, ka viņai neizveidojās īpaša izstāžu karjera, viņa sevi lieliski parādīja kā laba dzimtas turpinātāja un savu bērnu māte. Pēc pirmās Vonton pārošanas ar Zolotoje Serdce Ronanom, pēc mūsu pašu vēlēšanās palika Heppi mazmeita, Derbi. Neliela, akurāta, spilgta kuce ar savu “kareivīgo” raksturu. Viņa sevi parādīja kā īsta izstāžu zvaigznīte. Viņai patīk izstādes, viņai patīk, kad uz viņu skatās un viņai ir pilnīgi vienalga, ko par viņu runā. Viņa ar prieku iziet ringā, un tālāk ir tikai eksperta spriedums...

Man ļoti patīk atrasties manu suņu kompānijā. Tie nav vienkārši suņi, kas dzīvo manā dzīvoklī ar manu ģimeni – tie ir mana dvēsele, kas ir ieslēgta šajos rudajos ķermenīšos, staigā un dzīvo ne tikai manī, bet arī blakus man. Viņi man ir tik dažādi, bet tajā pat laikā līdzīgi, skumji un jautri, mani mīļie Rudīši.

http://www.irish-terrier2004.narod.ru/index.html