Sākums ĪRU TERJERS
Небольшая подборка цитат о породе ирландский терьер.
Ирландский терьер, возможно, самая красивая собака на земле. Он не расточает свою бесценную преданность и верность на каждого незнакомца, который заговаривает с ним. Но человеку, завоевавшему его сердце и уважение, он до последних своих дней остается другом, защитником и чудесным партнером в играх и сочувствующим утешителем. Он ирландский джентльмен бессмертной старой школы; пылкий джентльмен от пальцев на лапах до макушки его косматой головы. Более того. Его сердце втрое больше его тела, сердце светлое и чистое, как у странствующего рыцаря.
(Альберт Пайсон Техюн)
Skats uz Īru Terjeru šķirni
Veltīts pašiem kaismīgākajiem un maigākajiem terjeriem
Kā viss iesākās
Par Īru terjeriem man radās interese tāpat kā daudziem no mums, izlasot šai šķirnei veltītos Džeka Londona romānus. Abās grāmatās, "Salinieks Džerijs" un "Maikls, Džerija brālis", kas uzrakstītas viegli uztveramā valodā un var aizkustināt jebkura cilvēka sirdi, stāstīts par bezbailīgiem, pārsteidzoši gudriem un lepniem suņiem, kas mani acumirklī ieintriģēja. Vai tiešām tādi ir? Bija tikai viens veids, kā to pārbaudīt – iegādāties sev īru terjeru. Starp citu, šie «rudie» mani apmierināja ne tikai pēc to rakstura iezīmēm. Ne mazākā loma bija tā izmēram un tajā, ka nav nepieciešama ikdienas spalvas kopšana. Var teikt – man ideālākais variants.
Vēršoties klubā, es saskāros ar problēmu: kucēni nav gaidāmi. «Aiz bēdām» mājās parādījās cits terjeru šķirnes pārstāvis – foksterjers. Tomēr sapnis par Īru terjeru nebija aizmirsts. Pēc gada no Sanktpēterburgas bija atvesta patreizējās īru terjeru paaudzes vecvecmāmiņa. Viņa kļuva māte manam otrajam sunim - Brizi, kura savukārt – trešajam sunim Kleo, kura uz to laiku arī bija māte.
Sākotnēji man nebija nekādu nopietnu nodomu sākt nodarboties ar šīs šķirnes suņu audzēšanu. Vienkārši bija vajadzīgs tieši tāds un nekāds cits suns. Tomēr pakāpeniski kļuva aizskaroši, ka manu (vismīļāko!) šķirni ļoti maz pazīst. Tādēļ tas bija kā impulss, tā var teikt, sākt nodarboties ar šīs šķirnes audzēšanu. Tomēr neiztika arī bez problēmām un kurioziem. Piemēram, pirmajā avīzes sludinājuma par pārdošanā esošiem kucēniem bija izmainīta to šķirne. Izmainītajā tekstā bija teikts: «Pārdodas Īru setera kucēni...». Kā arī reiz nācās dzirdēt nicinošu: «Tikai paskatieties, līdz kam ir nonācis! Tādus erdelterjerus-pundurīšus savairojuši!»
Tā viss sākās ...
Mīti un ne tikai
Kā izrādījās, Džekam Londonam pašam bija Īru terjeri, kas ļāva viņam tos ļoti precīzi visā aprakstīt. To neizmērojamo mīlestību pret saimnieku un spēju iekarot tā sirdi uz mūžu (šīs romāna rindas kļuva par vienu no visaizkustinošākajiem citātiem par šķirni: «Tu esi saspringtu nervu kamoliņš ar zelta sirdi, un tas viss ir ietīts zelta ādiņā, tu zelts, tīrs zelts, un visā pasaulē nav otra tāda suņa ...»). Nosvērtība, lepnums, intelekts, kaķa grācija un ātra rīcība ... Viss atbilda. Izņemot vienu: maniem suņiem nebija tik spilgti aprakstītās pilnīgas bezbailības un briesmu ignorēšanas. Pirmkārt, tie visi bija (un joprojām ir) - intelektuāli, domājoši un vienmēr skaidri apzinoši situāciju suņi.
Jāatzīmē, man nekad nav nācies par to nožēlot. Starp citu, tas parāda vēl vienu īru terjera rakstura iezīmi - spēja pielāgoties ne tikai savam saimniekam, bet arī mūsu laikam. Galu galā, ne katru cilvēku tagad apmierinātu nepaklausīgs un straujš, visos virzienos raujošs zvērs, kur var apstādināt tikai saimnieka sauciens vai nonāvēšana. Tomēr esam kļuvuši komunikablāki un civilizētāki, un iepriekš aprakstītās kvalitātes ir palikušas šķirnes pagātnē... Manam un daudzu citu šīs šķirnes piekritēju priekam.
Starp citu, īru terjeru saknes tiešām aiziet tālu gadsimtos. Uzskata, ka to dzimtas aizsākumi ir pie milzīgajiem Īru vilku suņiem, no kuriem baidījās vēl romiešu leģionāri. Lai gan Īru terjers nešaubīgi ir sena šķirne, tās mērķtiecīga audzēšana uzsākās tikai 19.gadsimta vidū.
Tomēr neiedziļināsimies vēsturē un parunāsim par to, kas ir aktuālāks mūsdienās. Par suņiem, kas ir mums apkārt. Jo par tiem klīst nemazāk leģendu. Viena no tām stāsta par šo rudo suņu neaptveramo kauslīgumu. Ko gan var pateikt šajā gadījumā, kā tikai «ko sēsi, to pļausi»? Jo kaujas praktiski visu šķirņu suņi, bet kādā veidā tas izpaužas, ir tieši saistīts ar audzināšanu. Piemēram, mani suņi kļūst agresīvi tikai tad, kad tiem uzbrūk, bet diez vai kāds viņiem to pārmetīs. Visos citos gadījumos, tie nekad neuzsāks kautiņu pirmie. Tiem ir savs «bars», tādēļ attiecas pret svešiem suņiem ar pilnīgu vienaldzību. Bet savus draugus-ciltsbrāļus, ar kuriem tie bieži kontaktējas, vienkārši dievina. Tādēļ mani mīluļi šķiro visus suņus, tāpat kā cilvēkus, savos tuvākajos draugos, nenozīmīgos paziņās un ienaidniekos. Tas ir viens no daudzajiem mūsu rakstura līdzības pierādījumiem!
Izstādes, izstādes...
Nevar iebilst, jebkuras suņu šķirnes audzēšana nav iedomājama bez izstādēm. Ja ar savu pirmo Īru terjeru pamatā es nodarbojos ar dresūru (VDK, VPK un agility), tad ar pārējiem esmu apbraukājusi visu Latviju, lai saņemtu atbilstošo čempiona titulu, bet ar Kleo es biju arī Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā, Polijā. Tagad Kleo jau beidza savu «karjeru», atdodot stafeti saviem kucēniem.
Lai piedalītos izstādēs (un ne tikai tam!), saimniekam nepieciešams ieguldīt savus spēkus. Viņa terjeram ir nepieciešama laba kondīcija, paklausība un īpaša procedūra – trimmēšana vai, citiem vārdiem sakot, mirušās spalvas izplūkšana.
Jau ar savu pirmo suni es iemācījos trimmēt pati. Vēroju profesionāļu darbu, jautāju, eksperimentēju. Jo vairāk uzzināju, jo skaidrāk sapratu cik tas ir sarežģīts un darbietilpīgs process. Šajā gadījumā es nedomāju kārtējo «mājas plūkšanu», kas nosacīti aizņem mazāk laika, t.i. mazāk kā divas stundas, un nav sarežģīta. Bet nopietna gatavošanās izstādei var aizņemt trīs-četras stundas, un tas viss ir ņemot vērā, ka korpuss paliek praktiski neskarts, formējas spalva uz purna, kakla, astes, kājām. Šāds darbs ir pielīdzināms juveliera darbam, jo citreiz nepieciešams izplūkt pat pa vienam matam. Kā rezultāts – neviena lieka matiņa, Īru terjers izskatās maksimāli eleganti un kompakti.
Kad trimmēšana ir pabeigta, tu izbaudi ne tikai skatu uz skaistu suni, bet arī no spalvām un specifiskas smakas tīru māju. Man tas ir ļoti ērti un domāju, ka tā būtu arī jums.
Par iekšējo pasauli
Es nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli. Ik reizi, kad kārtējo reizi sāku galvā uzskaitīt šķirnes, kurās varētu vēl sev paņemt, atrodu un atzīstu to, citreiz pavisam niecīgus, trūkumus, tad atkal un atkal nonāku pie slēdziena, ka esmu izdarījusi gandrīz vienīgo pareizo sev izvēli.
Man patīk manos rudajos praktiski viss, gan izskats, gan raksturs. Patīk, ka viņos viss ir maksimāli dabīgs un harmonisks, tiem nav nekādu raksturīgu veselības problēmu. Patīk, ka tie vienmēr guļ blakus, kad esmu mājās, dodotpriekšroku aukstai grīdai pie manām kājām, nevis siltajai guļvietai, tie gaida mani pie durvīm, kad aizeju. To klātbūtne nav apgrūtinoša, tomēr tā aizpilda tavu istabu un dvēseli, tādēļ nekad nejūties vientuļš. Man patīk, ka tie uzmanīgi ieklausās manī un mani saprot. Pat pie viņu neremdināmā temperamenta tie ir spējīgi mirklī apstāties, ja jūt, ka kaut ko dara nepareizi. Man patīk, ka viņi ir pārliecinoši optimisti: reiz pa televizoru raidīja savdabīgas sacensības. Pirmās – kurš suns ilgāk un biežāk luncinās asti, otras — «skūpsta» ilgums ar saimnieku. Ļoti žēl, ka tādas sacensības nenotiek pie mums! Mēs ar Kleo un Brizi tajās abās uzvarētu! Man patīk, ka neviens no maniem īru terjeriem nav līdzīgs viens otram, katrs suns – individualitāte, ar savu, tikai tam raksturīgu „es”... Man patīk... viss. Tomēr jebkurš pirmais pretimnācējs, īru terjera saimnieks, kas par to nezina neko, tik priecīgs nebūtu.
Nekad neieteiktu šīs šķirnes suni jebkuram, kas vēlas iegādāties kaut kādu četrkājaino draugu. Šis suns nav katram. Pirmkārt, nav priekš aizņemtiem cilvēkiem, kuri sunim atlicina minimumu laika. Īru terjeram ir nepieciešama pietiekami liela fiziskā un garīgā slodze, īpaši dzīves pirmajos gados. Ikdienas 15-minūšu pastaigas pavadā būs nepietiekoši. Ja jums patīk mežu un lauku plašumi, peldēšana, ceļojumi un cita aktīva laika pavadīšana, tad te ir saskatāma līdzība! Šie rudie – nav suņi slinkajiem, garlaicīgajiem. Jo tiem pašiem nepiemīt šīs rakstura īpašības.
Visi saka, ka mani suņi man piestāv un es savukārt neiedomājos sevi bez viņiem, jautrajiem un vērīgajiem. Un lieta nav tajā, ka es pati esmu rudmate. Uzskatu, te vairāk ir svarīgs dvēseles «rudumiņš». Tas, ko sauc par raksturu saderību. Kad nav iespējams šķirties. Kad cita dzīva būtne ir daļa no tevis.
«Tiklīdz Jūs iepazīsiet Īru terjeru pietiekoši labi, lai saprastu tā individualitāti, izprast tā mīlestības nesavtīgumu, apbrīnot tā lepno izskatu, kaķa grāciju, neiedomājamo rīcības ātrumu un koordināciju, viņa drošsirdību un intelektu, kuru viņš Jums demonstrēs, Jūs būsiet pārliecināts, ka Īru terjers – viens no lieliskākajiem Dieva radījumiem suņu dzimtā» («Terjera biogrāfija», Bairons.N.Martins). Pie šiem vārdiem man nav ko piebilst ...
02.2006.