Reiz, man pajautāja, kādēļ es piedalos suņu izstādēs. Brīdi aizdomājoties, neaizskaidrojamu apstākļu vadīta, es sāku ar stāstu par pastaigām – to, kā apbrīnoju katru suņa kustību, dzīvoju līdzi katram tā skrējienam, izjūtu katra muskuļa sasprindzinājumu un apzinos, ka mans īru terjers kļūst spēcīgāks.

Tobrīd es nevarēju izskaidrot kāpēc sāku par to runāt – it kā piemēroti tēmai, bet „no otra gala”. Tikai vēlāk sapratu, ka man bija taisnība, tikai nevarēju uzreiz izskaidrot šo vienkāršo un sarežģīto vārdu — mīlestība. Neizskaidrojami, bet izstādes es uztveru kā vienu no mīlestības izpausmēm pret suni, prieks par to, papildus iespēja to apbrīnot un parādīt citiem. Izjūtas, ka mūsu duets ar katru reizi kļūst arvien saliedētāks... Katrs izgājiens ringā, katra uzvara tajā – apliecinājums tam, ka tavs suns liekas „pats-pats” ne tikai tev pašam, bet arī ekspertam un skatītājiem. Saņemtais tituls — novērtējums, izvēlētā ceļa uz pilnību pareizības apliecinājums. Tu nedomā par to līdz brīdim, kad kāds pajautās, bet vienkārši izdzīvo katru dienu, izjūti to ar katru sava ķermeņa šūnu... Tādēļ rodas sajūtas no tā, kā tu apbrīno sava īru terjera brīvo skrējienu vai peldēšanu pastaigas laikā, kā arī izjūti tā spēku un kustības skaistumu ringā.

Ir vēl viens moments, kas mudina mani atkal un atkal piedalīties suņu izstādēs: narkotiska atkarība no kārtējās adrenalīna devas. Kad tu esi izbaudījis reibinošo uzvaras garšu, tad vēlēsies to baudīt atkārtoti. Tu maksāsi par to kā par jebkuru hobiju – ar naudu un laiku. Tu vari nesaņemt neko — ja kļūdīsies. Tu saņemsi visu — gandarījuma un pacilātības sajūtu – ja uzminēsi, ja veiksies. Pēdējais ir pat svarīgāks, jo jebkura nejaušība, kas var skart tavu suni, var attālināt tevi no kārotā mērķa vai vispār padarīt to nesasniedzamu.

Lūk, tādas dīvainas motivācijas mani mudina piedalīties suņu izstādēs.