"Noteikti zinu, neiespējamais ir iespējams...” visu laiku galvā griezās rindas no pazīstamas krievu dziesmas. Ilgi gaidītais rudais mazulis ir maigi piespiests pie krūts, bet priekšā – jaunas rūpes, prieki un cerības... Daudzu gadu sapnis ir piepildījies – no Austrālijas Latvijā ieradās īru terjers Toniks un spēra savus pirmos, pārsteiguma pilnos soļu uz mūsu zemeslodes puses.

Četrus mēnešus vecais mazulis veica grūtu ceļu gandrīz četru diennakšu garumā – no Pertas Sidnejā, tad Bangkoka, Stokholma un, beidzot, līdz Rīgai. Ierastos ātrāk, ja nenotiktu nepatīkama kļūda ar dokumentu noformēšanu. Tas notika tādēļ, ka pēc Eiropas Savienības noteikumiem, trakumsērgas vakcinācija jāveic pēc mikročipa implantācijas, bet Tonikam, vai sagadīšanās vai nezināšanas pēc, - sajauca un dokumentus noformēja nepareizi. Beidzot saņēmām atbildi no mūsu Veterinārā dienesta – Tonikam dota atļauja izlidot no Zviedrijas, viņš ir piereģistrēts reisam: Austrālijā nav trakumsērgas, tādēļ Latvija ne ar ko neriskē. Nevarat iedomāties, kāds bija mans satraukums un emocionālā spriedze šīs gaidīšanas laikā ...

Noguris un nomocīts, tomēr nepazaudējis savu terjeram piemītošo optimismu, Toniks, pirmo reizi ienākot mūsu mājās, nesamulsa. Mūsu meitiņai Nastjai ir ļoti daudz rotaļlietu, īpaši mīksto. Tā gan bija laime! Toniks nolēma paspēlēties ar visām tām vienlaicīgi, kāri ķēra te vienu, te otru. Mēģināja tās kaut kur paslēpt, bet vēl nezināja kur. Tad pirmo reizi uzlēca uz dīvāna, un viņa skatiens izmainījās – laikam tas bija īpašas domas rašanās moments...un viņš sāka likt kaudzītē visas rotaļlietas... uz dīvāna! Vispār Toniks joprojām mani pārsteidz ar savu apķērīgumu un neordināro pieeju daudzām lietām. Pietam, viņš izrādījās šķirnei viegli apmācāms, tomēr atšķirīgs ar savu ietiepību.

„Vai tad tuvāk nevarēji atrast?” - man nesaprašanā jautāja paziņas. Nācās mazliet mānīties un vietā, lai teiktu „Jā, neatradās!”, atbildēt „Lūk tā sanāca!”. Faktiski, uz to momentu Eiropā neviens nevarēja man piedāvāt tāda līmeņa kucēnu, kādu vēlējos. Ar Neridu Šarrettu (audzētava ANLUAN), profesionāli ar milzīgu pieredzi un vienkārši atsaucīgu cilvēku, man izveidojās ļoti labas attiecības. Visas pārrunas norisinājās ar Interneta palīdzību, man tika atsūtītas desmitiem fotogrāfiju un vairāki video ieraksti. Es nekad nepārstāšu pateikties Neridai par uzticību, kuru viņa man izrādīja, atdodot uz tālo Latviju tādu suni kā Toniks. Citiem vārdiem sakot, īpašu izvēles iespēju man arī nebija – tikai Austrālija! Vispār, Vispasaules tīmeklis ļoti sašaurināja mūsu pasauli, satuvināja cilvēkus, kas vēl vakar likās neaizsniedzami, bet tagad ir aizsniedzamā attālumā. Tādēļ kontinents ar ķenguriem un krokodiliem tagad liekas daudz tuvāk nekā tas ir. Starp citu, izvēlēties Toniku man palīdzēja cita pazīstama Īru terjeru audzētāja no Urāliem — no Magņitogorskas!

Nākamais, visbiežāk uzdotais jautājums – cik naudas bija iztērēts uz suni. Kā gan man gribētos atstāt šīs ziņas noslēpumā! Un neskaitīt, jo naudai lielā mērā nav nekādas nozīmes, īpaši cilvēkam kā es, kuram tās nekad nav. Bez šaubām, samaksāts daudz. Par šo naudu es varētu iegādāties nelielu kucēnu bariņu no Latvijas vai tuvākajām kaimiņvalstīm. Tomēr tas nebūtu interesanti un es diez vai dzirdētu tik daudz apbrīna pilnu atsauksmju un iegūtu tik daudz draugus šķirnes cienītāju vidū. Interese manā rudajā nav nejauša, viņš ir ļoti augsta līmeņa suns, kādu Eiropā nav daudz, pietam – jaunu asiņu nesējs. Tā kā varu droši apgalvot, ka Toniks iedvesa manā ikdienā jaunu dzīvību, jaunas cerības un gaidas.

Kad es meklēju sev kucēnu, tad katram bija jau izdomāts vārds. Tomēr tos visus kaut kādu iemeslu pēc nevarēju atvest. Grūtsirdība pieauga, tad prātā ienāca doma – lai kas un kad būtu, nosaukšu to par Toniku. Spilgts, atmiņā paliekošs vārds, pietam nākotnē lieliski papildināms ar sievišķo pusīti – Džīnu. Tas trāpīgi atspoguļo Īru terjera dabu, kura klātbūtne mājās tonizē jebkuru un jebkā. Man vēl nav nācies satikt suni, kuram būtu dots tāds vārds. Līdz brīdim, kad mans kucēns tika izņemts no konteinera un...nekavējoties devās skatīties kas gan tur ir interesants. Toniks, noteikti Toniks! Un neviens cits vārds viņam nepiestāvētu labāk! Lai gan, viņa zagšanas aktivitātes uzliesmojuma periodā, gribējām viņu nosaukt Tiriks. Bet tad tās sāka rimties, toties brīnumaini spēcīgi kļuva viņa žokļi, kas deva iemeslu nosaukt mežoni, kas dažās sekundēs pārgrauž telts stiprinājumus, par Krokodilu. Un ar dzimteni saistīts... Protams, tie ir joki.

Runājot nopietni, es varētu iegādāties jebkuras citas šķirnes suni, bet jau daudzus gadus glabāju uzticību Īru terjeram. Sākotnēji tie mani uzpirka ar savu uzturēšanas ērtumu – vidēju un kompaktu izmēru, viegli nenotraipāmu krāsu un bez izteiktas sezonāla rakstura spalvas mešanas, kuru aizstājama ar spalvas izplūkšanas procedūru – trimmēšanu. Nākamais, ko novērtēju ir proporcionāla ķermeņa uzbūve - bez ekstremālisma, kas ļauj šīs sugas pārstāvjiem ātri un bez zaudējumiem veselībai stundām pavadīt mani pastaigās, skriet pakaļ divritenim, peldēt, skriet pa nogāzēm: ne ķepu uzbūve, ne elpošana nepievils. Īru terjeri - maksimāli sportiski suņi un ir pilntiesīgi uzskatāmi par ātrākajiem terjeru dzimtas pārstāvjiem. Nav mazsvarīgi arī iedzimto slimību saraksta neesamība. Tas ir tādēļ, ka šī šķirne nekad masveidīgi nav bijusi modē, pat tagad nevienam neienāks prātā turēt Īru terjeru ar domu nopelnīt – tas bija un paliek īpaša dvēseles stāvokļa cilvēku izredzētais, ar tādu pašu raksturu kā viņš pats, bet ne kā modes atribūts, kas paaugstina tā prestižu sabiedrībā. Kā šīs šķirnes pamatīpašību es nosauktu kaismīgumu un maigumu, bet pamatprasības – domāt un rīkoties. Dažkārt tie atgādina enerģijas kamolus, bet citreiz tie ir aizkustinoši maigi. Tie vienmēr cenšas būt blakus saimniekam, būt klāt visos pirmsākumos. Es to mīlu par to mūžīgo optimismu, neordināro domāšanu un periodiski vēlēšanās būt gudrākam un viltīgākam par saimnieku (ļoti skubina neatbrīvoties!). Tāds un tieši tāds aug arī mans dievinātais ceļotājs Toniks – cienīgs Īru terjera šķirnes pārstāvis.