ĪRU TERJERS ŠĶIRNES VĒSTURE Klasiskais terjeru grupas pārstāvis
Klasiskais terjeru grupas pārstāvis

Īru terjers – nacionālā angļu šķirne, kura gadsimtiem ejot ir pilnveidojusies. Pie kuras ir strādāts ar visu dvēseli, pielietota daudzu paaudžu pieredze - lai padarītu to par īstu draugu un palīgu. Nav pārsteigums, ka īru terjera raksturs atspoguļo tās nacionalitātes mentalitāti, kura ir to izveidojusi. Kādam ir jābūtu sunim, kas pavada fiziski un garīgi spēcīgu cilvēku, mērķtiecīgu un izturīgu? Atceraties ķeltus, kuri senos laikos dzīvoja mūsdienu Lielbritānijas un Īrijas teritorijās – brīvību mīloši un kareivīgi! Senajās hronikās saglabājušies vienas no seno ķeltu karaļvalstīm - Nortubrijas iedzīvotāju vārdi : „Mēs esam dzimuši brīvībā un audzināti brīvībā ... Mēs esam pārņēmuši no senčiem dzīvi brīvībā vai nāvi”. Šie vārdi ir atslēga uz britu būtību.

Romieši 450 gadus mēģināja pakļaut Britāniju un bija spiesti aiziet. Lielā impērija, kura pakļāva sev visu pasauli, nebija spējīga iekarot saliniekus. To nevarēja izdarīt arī sakšu un angļu ģermāņu ciltis, kuras gribēja iebrukt Britu salās jau no V gadsimta vidus. Ne mazāk kareivīgi, drosmīgi un brīvību mīloši kā ķelti, sakši un angļi gandrīz piecus gadsimtus nemitīgi karoja Britu salās, veidojot savas karaļvalstis. VIII gadsimta beigās Britānijā ienāca vikingi, bet XI gadsimtā – normāņi.

Katra cilts un tauta, kuri apmetās Britu salās, bija slavināti ar savu drosmi un drošsirdību, pašlepnumu un brīvības garu, tomēr neviens no tiem nevarēja iekarot citus. Tos visus varēja raksturot Sakšu kara dziesmas vārdi: „Karavīr, tagad ir pienācis laiks izvēlēties vienu no diviem: atvadīties no parastās dzīves ... vai nopelnīt mūžīgu slavu cilvēku acīs”.

Tomēr drosme it drosme, tomēr vēl agros viduslaikos salinieki nāca pie secinājuma: lai normāli dzīvotu ir nepieciešama vienošanās, cieņa vienam pret otru. Apzinātā vienošanās kļuva par to nelokāmo pamatu, uz kura gadsimtiem ilgi turējās britu demokrātija un dziļi tautas apziņā iesakņojusies pašcieņa un respekts pret indivīda tiesībām un brīvību.

Patiešām, cilvēki ar tādu raksturu var izaudzēt „naconālo šķirni”, kas atbilstu tās garam.

Terjeri - liela grupa dažāda izskata mazu un nelielu suņu. Mazākais ir britu terjers – Jorkšīras (svars ap 3 kg), lielākais - Erdelterjers (līdz 61 cm skaustā). Starp šiem „poliem” ir citas šķirnes, tomēr netuvojoties erdelterjeram un pieturoties pie "mazo" un "nelielo" suņu izmēra.

Sākotnēji terjeru nozīmei bija tīri utilitārs raksturs. Pirmkārt, tas ir darba suns, uz kura gūlās daudz pienākumu: lauksaimniecības dzīvnieku un to mazuļu sargāšana, kā arī putnu no lapsām, seskiem, savvaļas kaķiem, bet kultūraugus - no savvaļas trušiem un āpšiem; māju un saimniecības ēkas fermās, noliktavas, staļļus, lopbarības ēkas - no žurkām, ūdensceļus un apūdeņošanas sistēmas no ūdriem un ūdens žurkām. Terjeri kalpoja gan pilsētās, gan uz kuģiem, iznīcinot rijīgos un slimības pārnēsājošos grauzējus.

Lielāko daļu terjeru tika audzēti, lai palīdzētu vienkāršajiem cilvēkiem lauksaimniecībā un medībās. Cieņa pret terjeriem bija tik augsta, ka angļu literatūrā terjera tēls bija satopams tikpat bieži kā krievu literatūrā nacionālā suņa tēls - dzinējsuns.

Lūk, ko rakstīja par īru terjeriem Džeks Londons: „Četrkājainais godavīrs. Suns – vīrs uz četrām kājām, un nezinu, vai ir tādas pasaulē vēl. Augstākā šķirne, Dievs liecinieks! Viņa asinis, gudrā galva un drosmīgā sirds izpaužas tūkstoš paaudzēs ... Senču selekciju ... veica pārdomāti un ar mīlestību. Tikai stiprākie izdzīvoja ... Tas (suns – red. piem.) nedrīkstēja cīnīties pa stūriem kā žurka ... Tas nedrīkstēja atkāpties. Suņi, kuri atkāpās, nebija vairs vajadzīgi cilvēkiem”.

Un terjeri neatkāpās. Viņi cīnījās ar lapsu un āpsi, ūdri, sesku un savvaļas kaķi, iznīcināja simtiem žurku, ķēra savvaļas trušus ... Tās bija pagrīdes cīņas Ziemeļu un Dienvidu Anglijas līdzenumos. Dzina medījumus pa kalnainajiem apvidiem - pierobežas zonā starp Angliju un Skotiju, Anglijas ezeru apvidū, kas ir bagāts ar kalniem. Cīnījās ar lapsām Skotijas kalnos, kur zvērs bieži varēja noslēpties tikai spraugās starp klintīm, un mazie, drosmīgie suņi sekoja zvēram un iekļuva šādas bīstamas tiem vietās. Tie medīja klajumā, mežā, ūdenī un zem zemes Īrijā, parādot sevi kā daudzpusīgu medību suni, kas par pusotru-diviem gadsimtiem apsteidza vācu medību terjerus, kuri bija izaudzēti Vācijā.

Drosmīgie, izturīgie, ar augstiem medību instinktiem apveltītie, šie suņi uzvarēja vai mira kaujās ar zvēriem. Viņi ir strādāja kaislīgi, bet ne nikni. Cilvēki nepiedeva pārāk izteiktu agresiju: ar tādiem nebūtu iespējams sadzīvot. Britu terjeri sevī apvienoja medību azartu ar uzticību saimniekam, sarga kvalitāti un draudzīgumu, jautro dabu un rotaļīgumu ar modrību un „alkatību” uz zvēru.

Neviens cits medību vai darba suns, izņemot terjers, nevarēja paļauties uz cilvēka palīdzību. Dzimušie kareivji, terjeri pazemes cīņā ar plēsoņu cīnās ar spēcīgu pretinieku tā teritorijā, lapsu vai āpšu alās. Cilvēks diemžēl nevar palīdzēt sunim, tāpat kā nevar piespiest to cīnīties ar zvēru. Galvenie tā stimuli – azarts un drošsirdība, daudzās terjeru senču paaudzēs nostiprinātas rakstura iezīmes.

Agrīnā terjeru hronika ir skaitāma gadsimtos. Pirmās šo suņu pēdas ir atrodamas I gadsimtā. Pirmo mazo suni, kas “sekos savam upurim arī zem zemes”, aprakstīja Jūlija Cēzara leģionāri, kuri cīnījās ar Britāniju 54 gadā pirms mūsu ēras.

Romiešu vēsturnieks un rakstnieks Appians (III gs.) informēja par britu mazo suņu “šķirni”, ar kuru piedalījās medības uz dažādiem dzīvniekiem. Appians rakstīja, ka romieši ne reizi bija redzējuši četrkājainos medniekus darbā un izveda tos no Britu salām uz Romu. Romieši deva tiem vārdu “terra” - zeme. Šie mazie un drosmīgie suņi acīmredzot arī bija šodienas terjeru priekšteči.

Turpmākā rakstiskā hronika par terjeriem ir attiecināma uz XI-XII gadsimtiem, bet vēlāk - uz XIV. 1575.gadā tika izdota Georga Turbervilla grāmata, kurā ir sadaļa, kas ir veltīta alu medniekiem. Turbervills apraksta dažādus terjeru tipus. Aprakstītie suņi – gludspalvaini ar līkām kājām, aspalvaini ar taisnām kājām - tie ir paredzēti alu medībām zem zemes, kā arī uz virszemes, izpildot darbu, kas zināmā mērā līdzinās tam, ko veic dzinēji.

1674.gadā rakstnieks Nikolas Kokss stāstīja par maziem suņiem, kurus izmantoja, lai izdzītu dzīvniekus no apakšzemes. 1800.gadā S.Edvards savā grāmatā “Britānijas kinogrāfija” apraksta līkkājainus un taisnkājainus terjerus. Lielākā suņu daļa bija melnā krāsā ar palsumiem uz kājām un purna, kā arī zem acīm.

Edvards atzīmē, ka mednieki deva priekšroku asspalvainajiem terjeriem, jo šādam „apģērbam” piemita arī aizsargājošas funkcijas. S.Edvards pirmo reizi aprakstīja terjeru temperamentu: „Viņi ir kaujinieciski, uzmanīgi un viegli uzbudināmi, ļoti gudri, vienmēr ir gatavība, īpaši pirmo reizi piedaloties medībās. Tos nevar salīdzināt ar buldogu – terjeriem strauji uzbrūk, un veic to apzināti, vadoties pēc iedzimtiem instinktiem. Uzbrukuma mērķis - vienmēr uzvarēt. Terjers drosmīgi cīnās ar āpsi. Jo vairāk izpaužas tā drosme, jo izteiktāka ir to apķērība. Tas var strādāt ar dzinējsuņu baru, lai meklētu pēdas, aizstāt dzinējus un spanielus.”

Daudzi nostāsti un leģendas stāsta par terjeru drosmi un uzticību – suņu, kuri ir tikpat seni kā briti, un tikpat leģendāri kā karalis Arturs un Apaļā galda bruņinieki. Suņi, kuri pavadīja saliniekus to ikdienas gaitās un ceļojumos pa visu pasauli: visur, kur briti spēra savu kāju, parādījās terjeri. Suņi, kas kļuva par Britānijas simbolu kā karaliskā ģimene, jūras flote vai lapsu medības...

Pēc Marinas Andrejevas materiāliem.

 

 

Komentāri 

 
#1 2011-04-17 10:49
Interesanti :-) :-) :-) :-)
Citēt
 

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt

LatviešuРусскийEnglish

Kontakti

Ksenija Sizova
(+371) 293 777 09
ksenija-s@inbox.lv
Rīga, Latvija
Aglonas 31-22,
LV-1057

Pēdējā atjaunošana

 

 

Īru terjers

 
Austiņas, bārzdele, mirdzošas acis, -
Vai no pasakas viņš, - kurš man to sacīs?
Var jau būt, ka tas rūķītis nieka,
Nē, īru terjers, ko iepazīt prieks man.

Draiskuma pilns un rotaļu kārs,
Tas ir terjers, kam noskumt nav prāts.
Kam tāds ir mājā vai klejo pa dārzu,
Bēdas un skumjas sen izmetis ārā.

Stalts un skaists šīs mīlulis jaukais,
Ar vienu tādu par maz jau būs laikam...
 

 

Inna Anedčenko, atdzejojis Knišs

 


   
   
 

RED FACTOR
is a
Proud Member
of the
Irish Terrier Ring

 [ Previous | Next ]
[ Random | List Sites ]
 
 

Top
Irish

Terrier
Website


Visi interneta lapas materiāli ir īru terjeru audzētavas RED FACTOR īpašums.
Tos ir aizliegts izmantot bez rakstiskas atļaujas.
Top.LV