Īru terjers.Publicisti, žurnālisti vai vienkārši interesenti – visi vienmēr uzdod vienu un to pašu jautājumu: „Kā tas gadījās, ka jūs izvēlējāties tieši īru terjerus?” Šis jautājums arī nav nejaušs, jo es pazīstu un intensīvi nodarbojos ar daudzām suņu šķirnēm. Kāpēc gan tieši īru terjers ir kļuvis par manu favorītu? Viss ir ļoti vienkārši – tāpēc, ka katru reizi man no jauna ir nācies konstatēt, ka tas ir lielisks un ne ar vienu citu nesalīdzināms suns. Tieši tādam un ne citādam ir jābūt manam sunim! Un katrs, kurš mani saticis pastaigas laikā kopā ar rudajiem pavadoņiem, piekritīs, ka man viņi piestāv, šiem suņiem ir jābūt man līdzās, tie ir daļa no manis pašas.

Lielā dzīvniekmīlestība pie manis atnāca jau bērnībā, to dažādos veidos atbalstīja mani vecāki. Pateicoties mūsu mājas mīluļiem, mana bērnība pagāja kā paradīzē. Tā kā dzīvojām lauku apvidū, varēju par dzīvniekiem arī rūpēties, ne tikai mīlēt viņus.

Viņi bija dažādi, bet visi – vismīļākie. „Voņķa” un „Voņučka” bija divas pie rokām pieradinātas peles, kuras es staipīju līdzi visur, reizēm pamatīgi pārbiedējot skolotājus un viesus, kuri neko nenojauta, līdz histērijas lēkmēm. Bija „Bļuhers” – zostēviņš, kurš mūs mīlēja tikpat maigi kā savas zosis, kamēr jebkurai citai dzīvai radībai nikni klupa virsū. Bija austrumfrīzu piena aitas, kuras gandrīz ik dienas mums dāvāja kādu jēriņu, dziedoši un runājoši putni, pieradinātas, no pudelītes izbarotas stirniņas, lieli un mazi zirgi. Bija personīgie zaķi, truši un kaķi, par kuriem rūpējoties es izzināju pirmos ciltsdarba pamatus – sekojot līdzi pārošanās reizēm, grūsnībai un dzemdībām, kā arī eksperimentējot.

Un, protams, bija vienkārši neticams daudzums dažādu suņu, kas rotāja mūsu dzīvi. Bija daudzas šķirnes, kuras ir pelnījušas, lai tās cienītu, bet īru terjera starp viņiem nebija. Kā puikas izpēta un apgūst automašīnu markas, tā es apguvu suņu šķirnes. Pateicoties tam, es uzzināju arī par īru terjeru, bet viņš mani tomēr neinteresēja, jo nekur nebija redzams.

Deviņu gadu vecumā tiku pie sava pirmā suņa, kurš bija špica un terjera jauktenis, oriģināls un karsti mīlēts. Bet viņa pāragri nomira, neskatoties uz bezcerīgo cīņu par viņas dzīvību. Nomira lielās mokās, jo saslima ar suņu mēri, bet tolaik nebija ne piemērotu zāļu, ne vakcīnu. Toreiz domāju, ka nomiršu reizē ar viņu!

Nākamais mans personīgais suns bija asspalvainais taksis. Tieši ar šo šķirni es uzsāku suņu audzēšanu. Bet pēc tam, kara laikā, es pirmoreiz sastapu īru terjeru. Viņš mani nekavējoties apbūra, lai arī nebija diez ko skaists. Toties viņš lieliski prata uzpirkt cilvēkus ar savu saistošo raksturu, uzvedās kā personība. Es ar viņu sadraudzējos, bet diemžēl šai draudzībai nebija lemts ilgi turpināties, viņam kopā ar saimnieku bija jādodas uz fronti.

Vēlāk es uzzināju, ka suņa saimnieks karā gājis bojā un ticis apglabāts, bet terjers atradis viņa kapu un ieņēmis tur savas pozīcijas. Tikai ar spēku izdevies viņu no turienes aizvest prom, bet arī pēc tam viņš vairākkārt aizbēdzis un pat no tālienes atgriezies, lai apsargātu savu mirušo saimnieku. Es bija satriekta! Kad uzzināju par šī suņa uzticību, uzreiz iedegos karstā vēlmē arī pašai iegādāties tādu suni. Un jau drīz manās mājās parādījās īru terjera kucēns. Tieši tāds suns man bija vajadzīgs!

Viss brīvais laiks un mīlestība no šī brīža tika atdoti tikai viņam. Bet viņš mani atalgoja ar savu uzticību un padevību. Tagad, kad man bija šāds suns, es sāku uzskatīt, ka viņš sevī izcili apvieno sargusuņa, universāla mednieka un klauna labākās īpašības. Protams, nerunājot nemaz par to, ka īru terjers ir lielisks pavadonis.

Viņš manis dēļ bija gatavs uz pilnīgi visu, sekoja katrai manai kustībai, manas vēlēšanās uzminēja jau pirms tās tika izteiktas. Nevis es biju viņa saimniece, bet viņš – mans saimnieks. Nevienam nebija tiesību tuvoties man, ne vienu vien nevēlamu pielūdzēju šis lieliskais suns prata noturēt pieklājības rāmjos. Daudz sarežģītāk kļuva tad, kad parādījās mans topošais vīrs. Viņam nācās vairāk aplidot un pielabināt manu suni, nekā mani pašu, kā arī rēķināties ar to, ka jebkuros apstākļos un situācijās suns vienmēr atradās starp mums. Līgavainis izturēja šo pārbaudījumu. Par viņa saderināšanās dāvanu man kļuva īru terjera kucīte, kura dāvināšanas brīdī man uzsmaidīja savu lielisko, plato suņa smaidu. Kurš gan varētu kam tādam pretoties? Vīrs savu sirdi uzdāvināja ne tikai man, bet arī manam sunim. Ja būtu noticis citādi, man nekad nebūtu bijusi iespēja tik intensīvi sākt nodarboties ar šķirni.

Mans pirmais īru terjers un fakts, ka šī šķirne bija gandrīz nezināma, pamudināja mani sākt nodarboties ar šo terjeru audzēšanu, popularizēšanu un šķirnes izplatīšanu. Tas bija ļoti garš ceļš, vairāk nekā 35 gadi, ar milzīgām grūtībām, vilšanās reizēm, lieliem kapitālieguldījumiem un arī visievērojamākajiem sasniegumiem.

Beigu beigās mīļotāju interese par īru terjeriem sāka pakāpeniski augt. Vācijas Federatīvajā Republikā 1979.gadā pirmo reizi tika realizēts daudzu angļu sapnis – uzņemta filma „Killeny Boy” pēc Džeka Londona darbu motīviem. Galveno lomu šai filmā nospēlēja īru terjers, pasaules izstādes uzvarētājs Floffi fon der Frankenlerhe.

Mani vienmēr pavada lieliski īru terjeri. Lai kur es neatrastos, arī viņi grib būt turpat. Pie tam iespējami tuvāk man. Viņi man seko nemanāmi, tā, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, kā mana ēna. Kam reiz ir bijis īru terjers, tas paliks mūžam uzticīgs šai šķirnei. Īru terjerā viss ir harmonisks. Viņš ir pietiekami liels, lai atstātu iespaidu uz kādu, kam ir slikti nodomi, bet arī gana maziņš, lai viņu varētu pasist padusē. Pataustot viņš ir asspalvains un vienmēr tīrs savā netīrumus atstumjošajā, asajā un spīdīgajā kažokā. Viņa krāsa – spilgti sarkana, kviešu, ruda vai zeltaina. Ausis ir tumšākas nekā pārējais apmatojums, acis – ļoti tumšas, bet degunu ieskauj sprogaina bārdiņa. Viņš ir ātrākais no terjeriem un tāpēc viņam piemīt vieglatlēta kustības. Viņam ir dziļas krūtis un spēcīgas pakaļkājas, kuras atrodas optimālā leņķī. Muskuļotais, spēcīgais korpuss ir lielisks pateicoties grācijai un līniju elegancei, garajam kaklam un galvai. Nedaudz kupētā aste vienmēr ir pacelta vertikāli un pēc tās saimnieks lieliski var spriest par sava suņa noskaņojumu. Visus īru terjera kārdinājumus var nolasīt no viņa mīmikas. Viņa izteiksmīgums gan neaprobežojas ar purniņu vai suņa noskaņojuma barometra – astes – kustībām. Viņš visizteiksmīgākajā veidā sazinās ar visu savu ķermeni, acīm, ausīm un, protams, balsi. Visas šīs suņu mīļotājam viennozīmīgi redzamās reakcijas pazinējam liecinās par īru terjera lielisko raksturu.

Būdams mīļš, uzmanīgs un draudzīgs attiecībās ar savējiem, īru terjers tāds var būt arī attiecībās ar viesiem. Tiesa, ne bez saprātīgas aizdomu devas. Šis suns ir temperamentīgs un ar labu humora izjūtu, bet arī mierīgs un pieticīgs sadzīvē. Īru terjeriem tipiska uzvedība ir rotaļāties, dauzīties, iesaistīties ikvienā kompānijā kā pilntiesīgam tās loceklim, piedalīties pat tādās rotaļās, kur suņi parasti neiesaistās, turklāt ātri uzminēt ikvienas spēles jēgu. Suņu izstādēs pie īru terjeru būriem vienmēr valda klusums, miers un labsirdība, kamēr visriņķī nereti skan satraucoša un nervus kairinoša riešana, kaukšana un smilkstēšana. Ringā iziet lepns un par sevi pārliecināts suns, kurš ir iztiepies visā augumā, stāv uz pirkstiem un ir līdz pēdējam saspringts šī viena uzdevuma veikšanai. Viņš ir pārāks par saviem konkurentiem. Satraukumu reizēm nodod vienīgi klusa rūkuļošana kaklā. Viņa nosvērtā uzvedība liecina par viņa šķirnību, labo raksturu un labsirdību.

Īru terjera īpatnība ir viņa spēja pielāgoties, kam gan nav nekā kopīga ar pielīšanu un pazemošanos. Viņš ir lepns, pašpārliecināts un vēlas, lai ar viņu apietos kā ar līdzīgu. Tad viņš pilnīgi bez jebkādām problēmām iekļausies ikvienā dzīves stilā. Tāpēc, ka jūt, ka ir mīlēts un ka viņam ir atļauts būt personībai.

Īru terjeru var pieradināt pie visa. Audzētavā „Frankenkerle” ir izauguši arī suņi, kas pēc tam ieguvuši pirmās pakāpes medību diplomus, viņi ir lieliski medību suņi, īpaši mežacūku un plēsēju medībās. Īru terjeri ļoti labi iet pa pēdām. Viņi var nenogurstoši skriet līdzās savam saimniekam, kurš jāj zirga mugurā, bet tikpat uzticami sekos sava saimnieka – invalīda – kruķiem. Viņš pavadīs motorlaivu mīļotāju, kāps kalnos un jautri skraidīs gar jūras krastu, kā arī sekos saimniekam slēpotājam. Tikai pārāk spilgta saule, kā jau visiem rudajiem, īru terjeram nav īpaši piemērota. Automašīnā viņš uzvedas tā, it kā visu dzīvi tur vien būtu pavadījis, lieliski pārcieš arī lidojumus ar lidmašīnu un viņu var pat pieradināt sēdēt groziņā, kas piestiprināts velosipēda stūrei.

Mazs universāls ģēnijs! Patiess draugs un biedrs. Tāds nenodos. Ģimenes suns. Viņš atver savu sirdi visiem tiem, kas pieder „savējo” kategorijai. Īru terjers ir lielisks dabas un cilvēku roku darbs, pret kuru arī jāattiecas ar atbilstošo cieņu, uzmanību un atbildību. Kuru gan pēc šī raksta vēl izbrīnīs, ka es uzskatu īru terjerus par pašiem labākajiem suņiem pasaulē – par pilnību?


Grāfiene Štaufenberga Greifenšteina (audzētava „Frankenlerhe”)
Žurnāls „Der Terrier”, Vācija

Lauras Milleres tulkojums.

Pievienot komentāru

Kontakti

Ksenija Sizova
(+371) 293 777 09
ksenija-s@inbox.lv
Rīga, Latvija
Aglonas 31-22,
LV-1057

Īru terjers

Austiņas, bārzdele, mirdzošas acis, -
Vai no pasakas viņš, - kurš man to sacīs?
Var jau būt, ka tas rūķītis nieka,
Nē, īru terjers, ko iepazīt prieks man.

Draiskuma pilns un rotaļu kārs,
Tas ir terjers, kam noskumt nav prāts.
Kam tāds ir mājā vai klejo pa dārzu,
Bēdas un skumjas sen izmetis ārā.

Stalts un skaists šīs mīlulis jaukais,
Ar vienu tādu par maz jau būs laikam...


Inna Anedčenko, atdzejojis Knišs

RED FACTOR
is a
Proud Member
of the
Irish Terrier Ring

[ Previous | Next ]
[ Random | List Sites ]

Top
Irish

Terrier
Website